stāsta kāda persona

„Viņa dzīvo džeza laikmetā Francijā. Viņa pavada laiku burvīgu vīriešu un izsmalcinātu vīnu sabiedrībā. Viņa savas dienas pavada skatoties skaistas franču filmas par mīlestību. Viņa ir ietinusies krāsainos apģērbos un rotās. Viņa skatās uz pasauli ar plaši atvērtām acīm un ņem visu, ko tā viņai sniedz. Viņa zina, ko vēlas. Viņa ir mierīga un nosvērta. Un tad viņa pamostas.

Realitātē viņa dzīvo šodienas Latvijā. Viņa skatās uz pasauli caur rūpīgi gadiem veidotu filtru un paņem no pasaules tikai to, kas viņai ir nepieciešams, cienot un nepiesārņojot lieki savu iekšējo vidi. Viņas emociju amplitūda ir pārāk plaša, lai būtu patiesība. Viņas domas neseko nekādai loģikai, un nav arī vērts censties tām sekot līdzi, jo, kamēr tu centīsies saprast, ko viņa ir pateikusi par priekšā stāvošā cilvēka frizūru, viņa jau domās par kodolfiziku.

Viņa ir sieviete, kas ir apgāzusi kājām gaisā Maslova piramīdu. Fiziskās vajadzības, vajadzība pēc drošības, saskarsme un piederība, vajadzība pēc pašcieņas un pašīstenošanās ir zaudējušas savas ērti iesēdētās vietas piramīdā. Šķiet, ka viņa varētu pārtikt tikai no kultūras dzīves un džeza.

[..] Vēl šodien, runājot ar viņu, nepamet tā sajūta, kas radās pirmajā reizē, kad runājām. Bieži vien liekas, ka vārdi ir saņēmuši viņu ķīlā un paši no malu malām uz visām pusēm gāžas pār viņas lūpām, mētājot viņu pašu šurpu turpu. Reizēm liekas, ka viņa pati nesaprot. Bet vienmēr izrādās, ka tā esmu tikai es, kas nesaprot.

Turklāt viņa klusē kā partizāns. Viņa nevēlas, lai par viņu zina cilvēki, kas nav viņas tuvāko draugu lokā. Viņa ir maksimāli piesardzīga tajā, ko viņa stāsta, un kam viņa stāsta. Un viņa man prieks, ka viņa man stāsta. Tikai piedodiet, ka nevaru teikt.”

E. K.